No sāpju zemes līdz brīvībai – Jēkabpilī atzīmē Ilmāra Knaģa simtgadi 1

Nāves sala Agapitova, Igarka un daudzas citas Sibīrijas Ziemeļu teritorijas daudziem latviešu izsūtītajiem kļuva par dzīves gala pieturu. Skarbajos apstākļos izdzīvoja un izglābās neliela daļa – arī jēkabpilietis Ilmārs Knaģis, kurš ne tikai izturēja divas deportācijas, bet pēc tam rada drosmi brīvprātīgi atgriezties sāpju zemē – lai apzinātu latviešu izsūtījuma vietas un celtu tur piemiņas krustus.

“Jau deviņdesmitajos gados Ilmārs bija braucis uz Sibīriju, licis krustus Urālos, Sibīrijā, Agapitovā – Nāves pussalā. Kad satikāmies, sapratām, ka ir jādibina fonds “Sibīrijas bērni”, un Ilmārs Knaģis ir viens no dibinātājiem,” stāsta fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka-Vaska.

Tagad Ilmārs Knaģis dzīvo atmiņās – Dzintras Gekas-Vaskas un citu režisoru iemūžinātajās dokumentālajās filmās, grāmatu lappusēs un publikācijās, bet pats galvenais – cilvēku sirdīs. Ilmāra 100. dzimšanas dienā Krustpils pilī viņu pieminēja daudzi draugi, domubiedri un atbalstītāji.

“Viņš bija spēcīgs nevis ar karaspēku, bet ar garaspēku,” saka Jēkabpils novada domes deputāts Leonīds Salcevičs. “Ļoti liels intelektuālis, ar viņu bija interesanti runāt par dažādām tēmām. Es domāju, ka mums vajadzētu vairāk tādu cilvēku, kas cauri gadiem un ciešanām nes šo ideju – brīva Latvija, tā ir mūsu zeme, te mums jābūt saimniekiem.”

Par izsūtījumā pieredzēto Ilmārs Knaģis sarakstījis biogrāfisku romānu “Bij tādi laiki”, vēlāk izdevis arī turpinājumu “Ne mēs tos laikus izdomājām”. Viņš bija viens no Latvijas Politiski represēto apvienības izveidotājiem. Aktīvi piedalījies komunistiskā režīma represiju izzināšanā, publicējot rakstus dažādos preses izdevumos. Pēc fonda “Sibīrijas bērni” dibināšanas Ilmārs turpināja braukt uz latviešu izsūtījuma vietām – nu jau fonda organizētajās ekspedīcijās.

“Ilmārs bija arī viens no idejas autoriem, ka mums ir jāved piemiņas plāksnes. Un ne vienkāršas koka plāksnītes, bet mēs vedām bronzas plāksnes,” stāsta Dzintra Geka-Vaska. “Tās ir daudzās vietās muzejos Sibīrijā, jo mēs katra brauciena laikā apbraucām tūkstošiem kilometru.”

Mēdz teikt, ka ciešanas cilvēku nocietina, bet Ilmāra sirds pēc visa pārdzīvotā joprojām bija plaši atvērta. Savu labestību viņš parādīja arī pirms pārcelšanās no Jēkabpils uz Rīgu.

Atmiņās dalās ilggadējā Jēkabpils rajona mazpulku virsvadītāja Spodra Purviņa: “Ieeju viņa dzīvoklī – pie visām mēbelēm pieliktas zīmītes ar vārdiem – Emma, Marija... Ledusskapis, piemēram, Aijai. Viņš pirms aizbraukšanas ar tādu labestību un mīlestību dāvināja saviem represēto kluba biedriem savas mēbeles.”

Par ieguldījumu represiju izpētē un nodarījumu publiskošanā Ilmāram Knaģim piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, Jēkabpils Goda pilsoņa tituls un citi apbalvojumi. Sabiedrībā mīlēts un godināts, tomēr mūža nogalē – pēc nokļūšanas pansionātā Ilmārs izjuta skumjas.

Dzintra Geka-Vaska atminas: “Vienā no pēdējām tikšanās reizēm viņš man uzskaitīja tos izsūtījuma gadus un teica: “Un tagad es atkal nekur netieku. Tā kā ieslodzījumā. Es gribu beidzot tikt brīvībā.””

No Ilmāra Knaģa ikviens var smelt iedvesmu patriotismam un dvēseles spēkam. Viņš spēja nesalūzt zem dzīves nastas, bet pacelt to gaismā, lai par mūsu tautas likteņgaitām uzzinātu arī nākamās paaudzes.

Sandra Paegļkalne

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ziņu sižeta “No sāpju zemes līdz brīvībai – Jēkabpilī atzīmē Ilmāra Knaģa simtgadi” saturu atbild SIA “Vidusdaugavas televīzija”.

#SIF_MAF2025